Mikroorganisms, kas ir mazāks par baktēriju un kuru nevar audzēt vai pavairot ārpus dzīvas šūnas. Vīruss iebrūk dzīvajās šūnās un izmanto šūnu ķīmisko mehānismu, lai saglabātu dzīvību un pats savairotos. Tas var reģenerēt perfektu kopiju vai arī kļūdainu kopiju (mutācijas); šī spēja veikt mutāciju ir iemesls, kāpēc daži vīrusi katrā inficētajā personā var nedaudz mainīties, padarot ārstēšanu sarežģītu. Vīrusi ir daudzu infekciju cēlonis, un tie izraisa arī vairākas retās slimības. Vīrusu saslimšanu piemēri ir no parastas saaukstēšanās (parasti kāds no rinovīrusiem) līdz AIDS (ko izraisa HIV). Vīrusi kā ģenētisko materiālu var saturēt gan DNS, gan RNS. Herpes simplex vīruss un B hepatīta vīruss ir DNS tipa vīrusi. RNS vīrusiem ir ferments, ko sauc par reverso transkriptāzi un kas ļauj apvērst parasto RNS sekvenci uz DNS, lai vīruss varētu veidot savu DNS versiju.
RNS vīrusi ietver HIV un C hepatīta vīrusu. Pētnieki ir sagrupējuši vīrusus vairākās lielās ģintīs, pamatojoties uz to formu, uzvedību un citām īpašībām. Tās ietver herpes vīrusus, adenovīrus, papovavīrus (tostarp papilomas vīrusus), hepadnavīrusus, poksvīrusus un parvovīrusus, kas tiek uzskatīti par DNS vīrusiem. Galvenās RNS vīrusu ģintis ir pikorna vīrusi (tostarp rinovīrusi), kalcivīrusi, paramiksovīrusi, ortomiksovīrusi, rabdovīrusi, filovīrusi un retrovīrusi. Pastāv desmitiem mazāku vīrusu ģinšu, kas ietilpst šajās galvenajās klasifikācijās. Daudzi vīrusi ir specifiski un spēj inficēt un izraisīt slimības tikai cilvēkiem vai tikai konkrētiem dzīvniekiem.