Adenovīrusi ir vīrusu ģints, kas var skart jebkura vecuma cilvēkus. Infekcija visbiežāk skar augšējos elpceļus. Inficēšanās biežāk notiek ziemas beigās, pavasarī un vasaras sākumā, bet var skart arī jebkurā citā gadalaikā. Atšķirīgi adenovīrusi ietekmē dažādas organisma vietas. Daži vīrusa veidi izraisa plakstiņu, bronhu un plaušu infekcijas, citi skar zarnu traktu un urīnpūsli.

Adenovīrusi izplatās tieša kontakta laikā starp cilvēkiem, kā arī ar sekrētu, kas gaisā nokļūst šķaudot un klepojot, kā arī nonāk uz rokām un sejas. Atsevišķi adenovīrusi atrodami zarnu traktā un izkārnījumos. Vīrusus var izplatīt cilvēks, kam tie nokļuvuši uz rokām gan roku mazgāšanas laikā, gan apmeklējot tualeti. Vīrusus var nodot no rokas rokā, pēc tam tie var nonākt mutē, degunā un acīs. Bērniem, kas apmeklē pirmsskolas iestādes, īpaši bērniem no 6 mēnešiem līdz 2 gadiem, ir lielāka iespēja inficēties ar šiem vīrusiem.

Adenovīrusu infekcijas pazīmes atgādina saaukstēšanās slimību pazīmes.

Pacientam var būt aizlikts vai tekošs deguns, iekaisis kakls (faringīts), acu plakstiņu iekaisums (konjunktivīts), bronhiolu infekcija (bronhiolīts), pneimonija, vidusauss iekaisums vai drudzis.

Dažiem bērniem var būt smags klepus, kas atgādina garo klepu.

Reizēm gadās, ka asiņo acs gļotāda. Vīrusu iedarbības rezultātā acis var izskatīties biedējoši, tomēr redzi tas neietekmē.

Bērniem, kas inficējušies ar noteiktiem vīrusa veidiem, var attīstīties kuņģa un gremošanas trakta iekaisums, kas izpaužas ar caureju un spazmatiskām sāpēm vēderā (gastroenterīts).

Vīrusi var inficēt arī urīnpūsli, tad urīnā var parādīties asinis, urinēšana kļūst sāpīga.

Dažreiz vīrusi izraisa smadzeņu vai to apvalku infekcijas (encefalītu vai meningītu).

Pacientiem pēc orgānu transplantācijas vai citos stāvokļos, kam raksturīga pazemināta imunitāte, adenovīrusu infekcijas gaita var būt smaga un pat beigties ar letālu iznākumu.

Pēc saskaršanās ar vīrusu inkubācijas periods līdz brīdim, kad parādās simptomi, ilgst 2–14 dienas. Gastroenterīta inkubācijas periods var būt 3–10 dienas.

1. John, Pramod R. John (2008). Textbook of Oral Medicine. Jaypee Brothers Publishers. p. 336. ISBN9788180615627.. CDC. 6 October 2015. Retrieved 4 February 2016.
2. Eccles R (November 2005). „Understanding the symptoms of the common cold and influenza“. Lancet Infect Dis. 5(11): 718–25.
3. Bennett, John E.; Dolin, Raphael; Blaser, Martin J. (2014). Principles and Practice of Infectious Diseases. Elsevier Health Sciences. p. 750. ISBN9781455748013.
4. Allan, GM; Arroll, B (18 February 2014). „Prevention and treatment of the common cold: making sense of the evidence.“. CMAJ : Canadian Medical Association.
5. Heikkinen T, Järvinen A (January 2003). „The common cold“. Lancet. 361(9351): 51–9. Arroll, B (March 2011). „Common cold“. Clinical evidence. 2011 (3): 1510. 3275147 . 21406124.
6. Kim, SY; Chang, YJ; Cho, HM; Hwang, YW; Moon, YS (21 September 2015). „Non-steroidal anti-inflammatory drugs for the common cold.“. The Cochrane database of systematic reviews. 9: CD006362.
7. Simasek M, Blandino DA (2007). „Treatment of the common cold“. American Family Physician.
8. Pelczar (2010). Microbiology: Application Based Approach. p. 656
9. Michael Rajnik; Robert W Tolan (13 Sep 2013). „Rhinovirus Infection“. Medscape Reference. Retrieved 19 March 2013.
10. National Institute of Allergy and Infectious Diseases. 27 November 2006. Archived from the the original 6 September 2008. Retrieved 11 June 2007.
11. Eccles, Ronald; Weber, Olaf (2009). Common cold.