Rinovīrusi (“rhin” nozīmē “deguns”) ir saistīti ar saaukstēšanās slimībām. Rinovīrusi var izraisīt arī rīkles, ausu un deguna blakusdobumu infekcijas, nedaudz retāk – pneimoniju un bronhiolītu (bronhiolu infekcija).

Bērni ar saaukstēšanās slimībām saslimst vidēji 6–8 reizes gadā, pieaugušie – 2–6 reizes gadā.

Aptuveni 40 % saaukstēšanās infekciju izraisa tieši rinovīrusi. Tie viegli izplatās tieša kontakta laikā starp cilvēkiem.

Kad bērns slimo ar rinovīrusa izraisītu infekciju ar iesnām, deguna izdalījumi nokļūst uz rokām, no tām – uz galdiem, rotaļlietām un citām virsmām. Bērns var pieskarties otra bērna rokām, ādai vai rotaļlietām, kas inficētas ar vīrusu, un tā nodot infekciju citiem. Bērns var ieelpot vīrusus kopā ar gaisu, kur tie izplatās, kad šķauda un klepo citi slimnieki.

Gan bērni, gan pieaugušie var saslimt ar saaukstēšanās slimībām jebkurā gadalaikā, taču šīs infekcijas biežāk sastopamas rudenī un pavasarī.

Saaukstēšanās slimības pazīmes un simptomi visiem ir zināmi. Saaukstēšanās var sākties ar ūdeņainām, tekošām iesnām ar caurspīdīgu sekrētu. Vēlāk gļotas kļūst biezākas un bieži iegūst brūnganu, pelēku vai zaļganu nokrāsu. Sekrēta krāsas maiņa ir normāla parādība, kad pēc saaukstēšanās sākas atveseļošanās.

Var parādīties arī šādi simptomi:

Rinovīrusa infekcijas normālais inkubācijas periods parasti ir 2–3 dienas. Simptomi visbiežāk ilgst 10–14 dienas, dažreiz mazāk.

Ja jūs vai jūsu bērns esat saaukstējušies, parūpējieties par pietiekamu atpūtu.

Ja ir paaugstināta temperatūra, dzeriet vairāk šķidruma.
Ja jūtaties slikti, drudža samazināšanai lietojiet paracetamolu.
Nelietojiet bezrecepšu zāles pret drudzi un klepu, iepriekš neapspriežoties ar savu ārstu. Šie bezrecepšu medikamenti nenogalina vīrusus, vairumā gadījumu tie nepalīdz samazināt simptomus.

Parasti pieaugušajiem saaukstēšanās gadījumā nav nepieciešams apmeklēt ārstu.

Lielākā daļa rinovīrusu infekciju ir vieglas un neprasa īpašu ārstēšanu. Antibiotikas saaukstēšanās slimību un citu vīrusu infekciju gadījumā nav efektīvas.

1. John, Pramod R. John (2008). Textbook of Oral Medicine. Jaypee Brothers Publishers. p. 336. ISBN9788180615627.. CDC. 6 October 2015. Retrieved 4 February 2016.
2. Eccles R (November 2005). „Understanding the symptoms of the common cold and influenza“. Lancet Infect Dis. 5(11): 718–25.
3. Bennett, John E.; Dolin, Raphael; Blaser, Martin J. (2014). Principles and Practice of Infectious Diseases. Elsevier Health Sciences. p. 750. ISBN9781455748013.
4. Allan, GM; Arroll, B (18 February 2014). „Prevention and treatment of the common cold: making sense of the evidence.“. CMAJ : Canadian Medical Association.
5. Heikkinen T, Järvinen A (January 2003). „The common cold“. Lancet. 361(9351): 51–9. Arroll, B (March 2011). „Common cold“. Clinical evidence. 2011 (3): 1510. 3275147 . 21406124.
6. Kim, SY; Chang, YJ; Cho, HM; Hwang, YW; Moon, YS (21 September 2015). „Non-steroidal anti-inflammatory drugs for the common cold.“. The Cochrane database of systematic reviews. 9: CD006362.
7. Simasek M, Blandino DA (2007). „Treatment of the common cold“. American Family Physician.
8. Pelczar (2010). Microbiology: Application Based Approach. p. 656
9. Michael Rajnik; Robert W Tolan (13 Sep 2013). „Rhinovirus Infection“. Medscape Reference. Retrieved 19 March 2013.
10. National Institute of Allergy and Infectious Diseases. 27 November 2006. Archived from the the original 6 September 2008. Retrieved 11 June 2007.
11. Eccles, Ronald; Weber, Olaf (2009). Common cold.