Koronavīrusi ir izplatīti un vienā vai otrā dzīves posmā skar daudzus cilvēkus.

Koronavīrusu nosaukums radies no kroni atgādinošajiem izaugumiem uz to virsmas. Ir četras galvenās koronavīrusu apakšgrupas – alfa, beta, gamma un delta.

Daudziem cilvēkiem viņu dzīves laikā ir bijušas vairākas koronavīrusu infekcijas. Vislielākā iespējamība inficēties ir maziem bērniem.

Cilvēka koronavīrusu izplatīšanās veidi nav pietiekami izpētīti. Tomēr ticams, ka cilvēka koronavīrusi no inficētās personas citiem tiek nodoti pa gaisu, klepojot un šķaudot, cieša personiska kontakta ceļā, piemēram, pieskaroties vai spiežot rokas.

Šie vīrusi var izplatīties arī pēc saskaršanās ar inficētiem priekšmetiem vai virsmām, pieskaroties mutei, degunam vai acīm.

Cilvēka koronavīrusi 229E, NL63, OC43 un HKU1 parasti izraisa vieglas vai vidēji smagas augšējo elpceļu slimības, piemēram, saaukstēšanās slimības, kas nav ilgstošas. Simptomi:

Dažreiz šie vīrusi var izraisīt apakšējo elpceļu slimības, piemēram, pneimoniju. Tas biežāk gadās cilvēkiem ar sirds un plaušu slimībām, novājinātu imūnsistēmu un gados vecākiem cilvēkiem.
Pārējie trīs vīrusi – SARS-CoV, MERS-CoV un SARS-CoV-2 – var izraisīt gan bezsimptomu infekciju, gan infekciju ar izteiktiem simptomiem.

Simptomi var būt drudzis, klepus, apgrūtināta elpošana, kas var progresēt līdz pneimonijai vai pat akūtam respiratoram distresa sindromam (angl. ARDS).

Vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar blakusslimībām, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām, diabētu, hroniskām elpceļu slimībām vai vēzi, komplikāciju rašanās risks ir lielāks.

Infekcijas risku var samazināt, veicot šādus pasākumus:

Pozitīva ātrā COVID-19 testa gadījumā, ja ir parastie vīrusu izraisītu elpceļu slimību simptomi: iesnas, kakla sāpes un sauss, īslaicīgs klepus, ieteicams vērsties pie ārsta un izmantot simptomātisku ārstēšanu, kas tiktu pielāgota individuāli. Ieteicams palikt mājās, lai samazinātu infekcijas izplatīšanās risku. Tirgū pieejamās pretvīrusu zāles tiek izrakstītas tikai atsevišķos gadījumos, un tās nav piemērotas visiem: tās nenozīmē bērniem, personām, kas jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm un sievietēm, kas baro bērnu ar krūti.

1. John, Pramod R. John (2008). Textbook of Oral Medicine. Jaypee Brothers Publishers. p. 336. ISBN9788180615627.. CDC. 6 October 2015. Retrieved 4 February 2016.
2. Eccles R (November 2005). „Understanding the symptoms of the common cold and influenza“. Lancet Infect Dis. 5(11): 718–25.
3. Bennett, John E.; Dolin, Raphael; Blaser, Martin J. (2014). Principles and Practice of Infectious Diseases. Elsevier Health Sciences. p. 750. ISBN9781455748013.
4. Allan, GM; Arroll, B (18 February 2014). „Prevention and treatment of the common cold: making sense of the evidence.“. CMAJ : Canadian Medical Association.
5. Heikkinen T, Järvinen A (January 2003). „The common cold“. Lancet. 361(9351): 51–9. Arroll, B (March 2011). „Common cold“. Clinical evidence. 2011 (3): 1510. 3275147 . 21406124.
6. Kim, SY; Chang, YJ; Cho, HM; Hwang, YW; Moon, YS (21 September 2015). „Non-steroidal anti-inflammatory drugs for the common cold.“. The Cochrane database of systematic reviews. 9: CD006362.
7. Simasek M, Blandino DA (2007). „Treatment of the common cold“. American Family Physician.
8. Pelczar (2010). Microbiology: Application Based Approach. p. 656
9. Michael Rajnik; Robert W Tolan (13 Sep 2013). „Rhinovirus Infection“. Medscape Reference. Retrieved 19 March 2013.
10. National Institute of Allergy and Infectious Diseases. 27 November 2006. Archived from the the original 6 September 2008. Retrieved 11 June 2007.
11. Eccles, Ronald; Weber, Olaf (2009). Common cold.